Definify.com
Definition 2024
excusaturus
excusaturus
Latin
Participle
excusātūrus m (feminine excusātūra, neuter excusātūrum); first/second declension
- about to excuse
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | excusātūrus | excusātūra | excusātūrum | excusātūrī | excusātūrae | excusātūra | |
| genitive | excusātūrī | excusātūrae | excusātūrī | excusātūrōrum | excusātūrārum | excusātūrōrum | |
| dative | excusātūrō | excusātūrō | excusātūrīs | ||||
| accusative | excusātūrum | excusātūram | excusātūrum | excusātūrōs | excusātūrās | excusātūra | |
| ablative | excusātūrō | excusātūrā | excusātūrō | excusātūrīs | |||
| vocative | excusātūre | excusātūra | excusātūrum | excusātūrī | excusātūrae | excusātūra | |