Definify.com
Definition 2024
existimaturus
existimaturus
Latin
Participle
existimātūrus m (feminine existimātūra, neuter existimātūrum); first/second declension
- about to value
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | existimātūrus | existimātūra | existimātūrum | existimātūrī | existimātūrae | existimātūra | |
| genitive | existimātūrī | existimātūrae | existimātūrī | existimātūrōrum | existimātūrārum | existimātūrōrum | |
| dative | existimātūrō | existimātūrō | existimātūrīs | ||||
| accusative | existimātūrum | existimātūram | existimātūrum | existimātūrōs | existimātūrās | existimātūra | |
| ablative | existimātūrō | existimātūrā | existimātūrō | existimātūrīs | |||
| vocative | existimātūre | existimātūra | existimātūrum | existimātūrī | existimātūrae | existimātūra | |