Definify.com
Definition 2024
grunniturus
grunniturus
Latin
Participle
grunnītūrus m (feminine grunnītūra, neuter grunnītūrum); first/second declension
- about to grunt
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | grunnītūrus | grunnītūra | grunnītūrum | grunnītūrī | grunnītūrae | grunnītūra | |
| genitive | grunnītūrī | grunnītūrae | grunnītūrī | grunnītūrōrum | grunnītūrārum | grunnītūrōrum | |
| dative | grunnītūrō | grunnītūrō | grunnītūrīs | ||||
| accusative | grunnītūrum | grunnītūram | grunnītūrum | grunnītūrōs | grunnītūrās | grunnītūra | |
| ablative | grunnītūrō | grunnītūrā | grunnītūrō | grunnītūrīs | |||
| vocative | grunnītūre | grunnītūra | grunnītūrum | grunnītūrī | grunnītūrae | grunnītūra | |