Definify.com
Definition 2024
honestaturus
honestaturus
Latin
Participle
honestātūrus m (feminine honestātūra, neuter honestātūrum); first/second declension
- about to dignify
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | honestātūrus | honestātūra | honestātūrum | honestātūrī | honestātūrae | honestātūra | |
| genitive | honestātūrī | honestātūrae | honestātūrī | honestātūrōrum | honestātūrārum | honestātūrōrum | |
| dative | honestātūrō | honestātūrō | honestātūrīs | ||||
| accusative | honestātūrum | honestātūram | honestātūrum | honestātūrōs | honestātūrās | honestātūra | |
| ablative | honestātūrō | honestātūrā | honestātūrō | honestātūrīs | |||
| vocative | honestātūre | honestātūra | honestātūrum | honestātūrī | honestātūrae | honestātūra | |