Definify.com
Definition 2025
honoraturus
honoraturus
Latin
Participle
honōrātūrus m (feminine honōrātūra, neuter honōrātūrum); first/second declension
- about to honour
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | honōrātūrus | honōrātūra | honōrātūrum | honōrātūrī | honōrātūrae | honōrātūra | |
| genitive | honōrātūrī | honōrātūrae | honōrātūrī | honōrātūrōrum | honōrātūrārum | honōrātūrōrum | |
| dative | honōrātūrō | honōrātūrō | honōrātūrīs | ||||
| accusative | honōrātūrum | honōrātūram | honōrātūrum | honōrātūrōs | honōrātūrās | honōrātūra | |
| ablative | honōrātūrō | honōrātūrā | honōrātūrō | honōrātūrīs | |||
| vocative | honōrātūre | honōrātūra | honōrātūrum | honōrātūrī | honōrātūrae | honōrātūra | |