Definify.com
Definition 2024
imperaturus
imperaturus
Latin
Participle
imperātūrus m (feminine imperātūra, neuter imperātūrum); first/second declension
- about to command
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | imperātūrus | imperātūra | imperātūrum | imperātūrī | imperātūrae | imperātūra | |
| genitive | imperātūrī | imperātūrae | imperātūrī | imperātūrōrum | imperātūrārum | imperātūrōrum | |
| dative | imperātūrō | imperātūrō | imperātūrīs | ||||
| accusative | imperātūrum | imperātūram | imperātūrum | imperātūrōs | imperātūrās | imperātūra | |
| ablative | imperātūrō | imperātūrā | imperātūrō | imperātūrīs | |||
| vocative | imperātūre | imperātūra | imperātūrum | imperātūrī | imperātūrae | imperātūra | |