Definify.com
Definition 2024
imperitatus
imperitatus
Latin
Participle
imperitātus m (feminine imperitāta, neuter imperitātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | imperitātus | imperitāta | imperitātum | imperitātī | imperitātae | imperitāta | |
| genitive | imperitātī | imperitātae | imperitātī | imperitātōrum | imperitātārum | imperitātōrum | |
| dative | imperitātō | imperitātō | imperitātīs | ||||
| accusative | imperitātum | imperitātam | imperitātum | imperitātōs | imperitātās | imperitāta | |
| ablative | imperitātō | imperitātā | imperitātō | imperitātīs | |||
| vocative | imperitāte | imperitāta | imperitātum | imperitātī | imperitātae | imperitāta | |