Definify.com
Definition 2024
impertiturus
impertiturus
Latin
Participle
impertītūrus m (feminine impertītūra, neuter impertītūrum); first/second declension
- about to impart
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | impertītūrus | impertītūra | impertītūrum | impertītūrī | impertītūrae | impertītūra | |
| genitive | impertītūrī | impertītūrae | impertītūrī | impertītūrōrum | impertītūrārum | impertītūrōrum | |
| dative | impertītūrō | impertītūrō | impertītūrīs | ||||
| accusative | impertītūrum | impertītūram | impertītūrum | impertītūrōs | impertītūrās | impertītūra | |
| ablative | impertītūrō | impertītūrā | impertītūrō | impertītūrīs | |||
| vocative | impertītūre | impertītūra | impertītūrum | impertītūrī | impertītūrae | impertītūra | |