Definify.com
Definition 2024
improbaturus
improbaturus
Latin
Participle
improbātūrus m (feminine improbātūra, neuter improbātūrum); first/second declension
- about to disapprove
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | improbātūrus | improbātūra | improbātūrum | improbātūrī | improbātūrae | improbātūra | |
| genitive | improbātūrī | improbātūrae | improbātūrī | improbātūrōrum | improbātūrārum | improbātūrōrum | |
| dative | improbātūrō | improbātūrō | improbātūrīs | ||||
| accusative | improbātūrum | improbātūram | improbātūrum | improbātūrōs | improbātūrās | improbātūra | |
| ablative | improbātūrō | improbātūrā | improbātūrō | improbātūrīs | |||
| vocative | improbātūre | improbātūra | improbātūrum | improbātūrī | improbātūrae | improbātūra | |