Definify.com
Definition 2024
incitaturus
incitaturus
Latin
Participle
incitātūrus m (feminine incitātūra, neuter incitātūrum); first/second declension
- about to quicken
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | incitātūrus | incitātūra | incitātūrum | incitātūrī | incitātūrae | incitātūra | |
| genitive | incitātūrī | incitātūrae | incitātūrī | incitātūrōrum | incitātūrārum | incitātūrōrum | |
| dative | incitātūrō | incitātūrō | incitātūrīs | ||||
| accusative | incitātūrum | incitātūram | incitātūrum | incitātūrōs | incitātūrās | incitātūra | |
| ablative | incitātūrō | incitātūrā | incitātūrō | incitātūrīs | |||
| vocative | incitātūre | incitātūra | incitātūrum | incitātūrī | incitātūrae | incitātūra | |