Definify.com
Definition 2024
indictivus
indictivus
Latin
Adjective
indictīvus m (feminine indictīva, neuter indictīvum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
nominative | indictīvus | indictīva | indictīvum | indictīvī | indictīvae | indictīva | |
genitive | indictīvī | indictīvae | indictīvī | indictīvōrum | indictīvārum | indictīvōrum | |
dative | indictīvō | indictīvō | indictīvīs | ||||
accusative | indictīvum | indictīvam | indictīvum | indictīvōs | indictīvās | indictīva | |
ablative | indictīvō | indictīvā | indictīvō | indictīvīs | |||
vocative | indictīve | indictīva | indictīvum | indictīvī | indictīvae | indictīva |
Related terms
References
- indictivus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “indictivus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.