Definify.com
Definition 2024
infortunatus
infortunatus
Latin
Adjective
īnfortūnātus m (feminine īnfortūnāta, neuter īnfortūnātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | īnfortūnātus | īnfortūnāta | īnfortūnātum | īnfortūnātī | īnfortūnātae | īnfortūnāta | |
| genitive | īnfortūnātī | īnfortūnātae | īnfortūnātī | īnfortūnātōrum | īnfortūnātārum | īnfortūnātōrum | |
| dative | īnfortūnātō | īnfortūnātō | īnfortūnātīs | ||||
| accusative | īnfortūnātum | īnfortūnātam | īnfortūnātum | īnfortūnātōs | īnfortūnātās | īnfortūnāta | |
| ablative | īnfortūnātō | īnfortūnātā | īnfortūnātō | īnfortūnātīs | |||
| vocative | īnfortūnāte | īnfortūnāta | īnfortūnātum | īnfortūnātī | īnfortūnātae | īnfortūnāta | |
Related terms
References
- infortunatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- infortunatus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- Félix Gaffiot (1934), “infortunatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.