Definify.com
Definition 2025
interpellaturus
interpellaturus
Latin
Participle
interpellātūrus m (feminine interpellātūra, neuter interpellātūrum); first/second declension
- about to interject
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | interpellātūrus | interpellātūra | interpellātūrum | interpellātūrī | interpellātūrae | interpellātūra | |
| genitive | interpellātūrī | interpellātūrae | interpellātūrī | interpellātūrōrum | interpellātūrārum | interpellātūrōrum | |
| dative | interpellātūrō | interpellātūrō | interpellātūrīs | ||||
| accusative | interpellātūrum | interpellātūram | interpellātūrum | interpellātūrōs | interpellātūrās | interpellātūra | |
| ablative | interpellātūrō | interpellātūrā | interpellātūrō | interpellātūrīs | |||
| vocative | interpellātūre | interpellātūra | interpellātūrum | interpellātūrī | interpellātūrae | interpellātūra | |