Definify.com
Definition 2024
interrogaturus
interrogaturus
Latin
Participle
interrogātūrus m (feminine interrogātūra, neuter interrogātūrum); first/second declension
- about to interrogate
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | interrogātūrus | interrogātūra | interrogātūrum | interrogātūrī | interrogātūrae | interrogātūra | |
| genitive | interrogātūrī | interrogātūrae | interrogātūrī | interrogātūrōrum | interrogātūrārum | interrogātūrōrum | |
| dative | interrogātūrō | interrogātūrō | interrogātūrīs | ||||
| accusative | interrogātūrum | interrogātūram | interrogātūrum | interrogātūrōs | interrogātūrās | interrogātūra | |
| ablative | interrogātūrō | interrogātūrā | interrogātūrō | interrogātūrīs | |||
| vocative | interrogātūre | interrogātūra | interrogātūrum | interrogātūrī | interrogātūrae | interrogātūra | |