Definify.com
Definition 2024
invaliturus
invaliturus
Latin
Participle
invalitūrus m (feminine invalitūra, neuter invalitūrum); first/second declension
- about to prevail
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | invalitūrus | invalitūra | invalitūrum | invalitūrī | invalitūrae | invalitūra | |
| genitive | invalitūrī | invalitūrae | invalitūrī | invalitūrōrum | invalitūrārum | invalitūrōrum | |
| dative | invalitūrō | invalitūrō | invalitūrīs | ||||
| accusative | invalitūrum | invalitūram | invalitūrum | invalitūrōs | invalitūrās | invalitūra | |
| ablative | invalitūrō | invalitūrā | invalitūrō | invalitūrīs | |||
| vocative | invalitūre | invalitūra | invalitūrum | invalitūrī | invalitūrae | invalitūra | |