Definify.com
Definition 2024
invitaturus
invitaturus
Latin
Participle
invītātūrus m (feminine invītātūra, neuter invītātūrum); first/second declension
- about to invite
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | invītātūrus | invītātūra | invītātūrum | invītātūrī | invītātūrae | invītātūra | |
| genitive | invītātūrī | invītātūrae | invītātūrī | invītātūrōrum | invītātūrārum | invītātūrōrum | |
| dative | invītātūrō | invītātūrō | invītātūrīs | ||||
| accusative | invītātūrum | invītātūram | invītātūrum | invītātūrōs | invītātūrās | invītātūra | |
| ablative | invītātūrō | invītātūrā | invītātūrō | invītātūrīs | |||
| vocative | invītātūre | invītātūra | invītātūrum | invītātūrī | invītātūrae | invītātūra | |