Definify.com
Definition 2024
irretiens
irretiens
Latin
Participle
irrētiēns m, f, n (genitive irrētientis); third declension
Inflection
Third declension.
| Number | Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masc./Fem. | Neuter | Masc./Fem. | Neuter | |
| nominative | irrētiēns | irrētientēs | irrētientia | ||
| genitive | irrētientis | irrētientium | |||
| dative | irrētientī | irrētientibus | |||
| accusative | irrētientem | irrētiēns | irrētientēs | irrētientia | |
| ablative | irrētiente, irrētientī1 | irrētientibus | |||
| vocative | irrētiēns | irrētientēs | irrētientia | ||
1When used purely as an adjective.