Definify.com
Definition 2024
irretiturus
irretiturus
Latin
Participle
irrētītūrus m (feminine irrētītūra, neuter irrētītūrum); first/second declension
- about to entangle
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | irrētītūrus | irrētītūra | irrētītūrum | irrētītūrī | irrētītūrae | irrētītūra | |
| genitive | irrētītūrī | irrētītūrae | irrētītūrī | irrētītūrōrum | irrētītūrārum | irrētītūrōrum | |
| dative | irrētītūrō | irrētītūrō | irrētītūrīs | ||||
| accusative | irrētītūrum | irrētītūram | irrētītūrum | irrētītūrōs | irrētītūrās | irrētītūra | |
| ablative | irrētītūrō | irrētītūrā | irrētītūrō | irrētītūrīs | |||
| vocative | irrētītūre | irrētītūra | irrētītūrum | irrētītūrī | irrētītūrae | irrētītūra | |