Definify.com
Definition 2024
irretitus
irretitus
Latin
Participle
irrētītus m (feminine irrētīta, neuter irrētītum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | irrētītus | irrētīta | irrētītum | irrētītī | irrētītae | irrētīta | |
| genitive | irrētītī | irrētītae | irrētītī | irrētītōrum | irrētītārum | irrētītōrum | |
| dative | irrētītō | irrētītō | irrētītīs | ||||
| accusative | irrētītum | irrētītam | irrētītum | irrētītōs | irrētītās | irrētīta | |
| ablative | irrētītō | irrētītā | irrētītō | irrētītīs | |||
| vocative | irrētīte | irrētīta | irrētītum | irrētītī | irrētītae | irrētīta | |
References
- irretitus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- IRRETITUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- Félix Gaffiot (1934), “irretitus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.