Definify.com
Definition 2024
irrumaturus
irrumaturus
Latin
Participle
irrumātūrus m (feminine irrumātūra, neuter irrumātūrum); first/second declension
- about to irrumate
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | irrumātūrus | irrumātūra | irrumātūrum | irrumātūrī | irrumātūrae | irrumātūra | |
| genitive | irrumātūrī | irrumātūrae | irrumātūrī | irrumātūrōrum | irrumātūrārum | irrumātūrōrum | |
| dative | irrumātūrō | irrumātūrō | irrumātūrīs | ||||
| accusative | irrumātūrum | irrumātūram | irrumātūrum | irrumātūrōs | irrumātūrās | irrumātūra | |
| ablative | irrumātūrō | irrumātūrā | irrumātūrō | irrumātūrīs | |||
| vocative | irrumātūre | irrumātūra | irrumātūrum | irrumātūrī | irrumātūrae | irrumātūra | |