Definify.com
Definition 2024
iudicaturus
iudicaturus
Latin
Participle
iūdicātūrus m (feminine iūdicātūra, neuter iūdicātūrum); first/second declension
- about to judge
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | iūdicātūrus | iūdicātūra | iūdicātūrum | iūdicātūrī | iūdicātūrae | iūdicātūra | |
| genitive | iūdicātūrī | iūdicātūrae | iūdicātūrī | iūdicātūrōrum | iūdicātūrārum | iūdicātūrōrum | |
| dative | iūdicātūrō | iūdicātūrō | iūdicātūrīs | ||||
| accusative | iūdicātūrum | iūdicātūram | iūdicātūrum | iūdicātūrōs | iūdicātūrās | iūdicātūra | |
| ablative | iūdicātūrō | iūdicātūrā | iūdicātūrō | iūdicātūrīs | |||
| vocative | iūdicātūre | iūdicātūra | iūdicātūrum | iūdicātūrī | iūdicātūrae | iūdicātūra | |