Definify.com
Definition 2024
laudaturus
laudaturus
Latin
Participle
laudātūrus m (feminine laudātūra, neuter laudātūrum); first/second declension
- about to praise etc.
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | laudātūrus | laudātūra | laudātūrum | laudātūrī | laudātūrae | laudātūra | |
| genitive | laudātūrī | laudātūrae | laudātūrī | laudātūrōrum | laudātūrārum | laudātūrōrum | |
| dative | laudātūrō | laudātūrō | laudātūrīs | ||||
| accusative | laudātūrum | laudātūram | laudātūrum | laudātūrōs | laudātūrās | laudātūra | |
| ablative | laudātūrō | laudātūrā | laudātūrō | laudātūrīs | |||
| vocative | laudātūre | laudātūra | laudātūrum | laudātūrī | laudātūrae | laudātūra | |