Definify.com
Definition 2024
manducaturus
manducaturus
Latin
Participle
mandūcātūrus m (feminine mandūcātūra, neuter mandūcātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | mandūcātūrus | mandūcātūra | mandūcātūrum | mandūcātūrī | mandūcātūrae | mandūcātūra | |
| genitive | mandūcātūrī | mandūcātūrae | mandūcātūrī | mandūcātūrōrum | mandūcātūrārum | mandūcātūrōrum | |
| dative | mandūcātūrō | mandūcātūrō | mandūcātūrīs | ||||
| accusative | mandūcātūrum | mandūcātūram | mandūcātūrum | mandūcātūrōs | mandūcātūrās | mandūcātūra | |
| ablative | mandūcātūrō | mandūcātūrā | mandūcātūrō | mandūcātūrīs | |||
| vocative | mandūcātūre | mandūcātūra | mandūcātūrum | mandūcātūrī | mandūcātūrae | mandūcātūra | |