Definify.com
Definition 2024
mendicaturus
mendicaturus
Latin
Participle
mendīcātūrus m (feminine mendīcātūra, neuter mendīcātūrum); first/second declension
- about to beg
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | mendīcātūrus | mendīcātūra | mendīcātūrum | mendīcātūrī | mendīcātūrae | mendīcātūra | |
| genitive | mendīcātūrī | mendīcātūrae | mendīcātūrī | mendīcātūrōrum | mendīcātūrārum | mendīcātūrōrum | |
| dative | mendīcātūrō | mendīcātūrō | mendīcātūrīs | ||||
| accusative | mendīcātūrum | mendīcātūram | mendīcātūrum | mendīcātūrōs | mendīcātūrās | mendīcātūra | |
| ablative | mendīcātūrō | mendīcātūrā | mendīcātūrō | mendīcātūrīs | |||
| vocative | mendīcātūre | mendīcātūra | mendīcātūrum | mendīcātūrī | mendīcātūrae | mendīcātūra | |