Definify.com
Definition 2024
nominaturus
nominaturus
Latin
Participle
nōminātūrus m (feminine nōminātūra, neuter nōminātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | nōminātūrus | nōminātūra | nōminātūrum | nōminātūrī | nōminātūrae | nōminātūra | |
| genitive | nōminātūrī | nōminātūrae | nōminātūrī | nōminātūrōrum | nōminātūrārum | nōminātūrōrum | |
| dative | nōminātūrō | nōminātūrō | nōminātūrīs | ||||
| accusative | nōminātūrum | nōminātūram | nōminātūrum | nōminātūrōs | nōminātūrās | nōminātūra | |
| ablative | nōminātūrō | nōminātūrā | nōminātūrō | nōminātūrīs | |||
| vocative | nōminātūre | nōminātūra | nōminātūrum | nōminātūrī | nōminātūrae | nōminātūra | |