Definify.com
Definition 2024
oblaticius
oblaticius
Latin
Adjective
oblātīcius m (feminine oblātīcia, neuter oblātīcium); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | oblātīcius | oblātīcia | oblātīcium | oblātīciī | oblātīciae | oblātīcia | |
| genitive | oblātīciī | oblātīciae | oblātīciī | oblātīciōrum | oblātīciārum | oblātīciōrum | |
| dative | oblātīciō | oblātīciō | oblātīciīs | ||||
| accusative | oblātīcium | oblātīciam | oblātīcium | oblātīciōs | oblātīciās | oblātīcia | |
| ablative | oblātīciō | oblātīciā | oblātīciō | oblātīciīs | |||
| vocative | oblātīcie | oblātīcia | oblātīcium | oblātīciī | oblātīciae | oblātīcia | |
References
- oblaticius in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “oblaticius”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.