Definify.com
Definition 2024
planarius
planarius
Latin
Adjective
plānārius m (feminine plānāria, neuter plānārium); first/second declension
- (Late Latin) of or pertaining to a plane; planar
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | plānārius | plānāria | plānārium | plānāriī | plānāriae | plānāria | |
| genitive | plānāriī | plānāriae | plānāriī | plānāriōrum | plānāriārum | plānāriōrum | |
| dative | plānāriō | plānāriō | plānāriīs | ||||
| accusative | plānārium | plānāriam | plānārium | plānāriōs | plānāriās | plānāria | |
| ablative | plānāriō | plānāriā | plānāriō | plānāriīs | |||
| vocative | plānārie | plānāria | plānārium | plānāriī | plānāriae | plānāria | |
Descendants
- English: planar
- Italian: planare
- Spanish: planar
References
- planarius in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- PLANARIUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- Félix Gaffiot (1934), “planarius”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.