Definify.com
Definition 2024
probaturus
probaturus
Latin
Participle
probātūrus m (feminine probātūra, neuter probātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | probātūrus | probātūra | probātūrum | probātūrī | probātūrae | probātūra | |
| genitive | probātūrī | probātūrae | probātūrī | probātūrōrum | probātūrārum | probātūrōrum | |
| dative | probātūrō | probātūrō | probātūrīs | ||||
| accusative | probātūrum | probātūram | probātūrum | probātūrōs | probātūrās | probātūra | |
| ablative | probātūrō | probātūrā | probātūrō | probātūrīs | |||
| vocative | probātūre | probātūra | probātūrum | probātūrī | probātūrae | probātūra | |