Definify.com
Definition 2024
prorogativus
prorogativus
Latin
Adjective
prōrogātīvus m (feminine prōrogātīva, neuter prōrogātīvum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | prōrogātīvus | prōrogātīva | prōrogātīvum | prōrogātīvī | prōrogātīvae | prōrogātīva | |
| genitive | prōrogātīvī | prōrogātīvae | prōrogātīvī | prōrogātīvōrum | prōrogātīvārum | prōrogātīvōrum | |
| dative | prōrogātīvō | prōrogātīvō | prōrogātīvīs | ||||
| accusative | prōrogātīvum | prōrogātīvam | prōrogātīvum | prōrogātīvōs | prōrogātīvās | prōrogātīva | |
| ablative | prōrogātīvō | prōrogātīvā | prōrogātīvō | prōrogātīvīs | |||
| vocative | prōrogātīve | prōrogātīva | prōrogātīvum | prōrogātīvī | prōrogātīvae | prōrogātīva | |
Related terms
References
- prorogativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “prorogativus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.