Definify.com
Definition 2024
quietatus
quietatus
Latin
Participle
quiētātus m (feminine quiētāta, neuter quiētātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | quiētātus | quiētāta | quiētātum | quiētātī | quiētātae | quiētāta | |
| genitive | quiētātī | quiētātae | quiētātī | quiētātōrum | quiētātārum | quiētātōrum | |
| dative | quiētātō | quiētātō | quiētātīs | ||||
| accusative | quiētātum | quiētātam | quiētātum | quiētātōs | quiētātās | quiētāta | |
| ablative | quiētātō | quiētātā | quiētātō | quiētātīs | |||
| vocative | quiētāte | quiētāta | quiētātum | quiētātī | quiētātae | quiētāta | |
References
- QUIETATUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)