Definify.com
Definition 2025
radicatus
radicatus
Latin
Adjective
rādīcātus m (feminine rādīcāta, neuter rādīcātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | rādīcātus | rādīcāta | rādīcātum | rādīcātī | rādīcātae | rādīcāta | |
| genitive | rādīcātī | rādīcātae | rādīcātī | rādīcātōrum | rādīcātārum | rādīcātōrum | |
| dative | rādīcātō | rādīcātō | rādīcātīs | ||||
| accusative | rādīcātum | rādīcātam | rādīcātum | rādīcātōs | rādīcātās | rādīcāta | |
| ablative | rādīcātō | rādīcātā | rādīcātō | rādīcātīs | |||
| vocative | rādīcāte | rādīcāta | rādīcātum | rādīcātī | rādīcātae | rādīcāta | |
References
- radicatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- RADICATUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- Félix Gaffiot (1934), “radicatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.