Definify.com
Definition 2024
ratiocinativus
ratiocinativus
Latin
Adjective
ratiōcinātīvus m (feminine ratiōcinātīva, neuter ratiōcinātīvum); first/second declension
- reasoning (attributive), syllogistic, ratiocinative
- inferential
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | ratiōcinātīvus | ratiōcinātīva | ratiōcinātīvum | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīva | |
| genitive | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvōrum | ratiōcinātīvārum | ratiōcinātīvōrum | |
| dative | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvīs | ||||
| accusative | ratiōcinātīvum | ratiōcinātīvam | ratiōcinātīvum | ratiōcinātīvōs | ratiōcinātīvās | ratiōcinātīva | |
| ablative | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvā | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvīs | |||
| vocative | ratiōcinātīve | ratiōcinātīva | ratiōcinātīvum | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīva | |
References
- ratiocinativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- ratiocinativus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- Félix Gaffiot (1934), “ratiocinativus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.