Definify.com
Definition 2024
recusaturus
recusaturus
Latin
Participle
recūsātūrus m (feminine recūsātūra, neuter recūsātūrum); first/second declension
- about to refuse
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | recūsātūrus | recūsātūra | recūsātūrum | recūsātūrī | recūsātūrae | recūsātūra | |
| genitive | recūsātūrī | recūsātūrae | recūsātūrī | recūsātūrōrum | recūsātūrārum | recūsātūrōrum | |
| dative | recūsātūrō | recūsātūrō | recūsātūrīs | ||||
| accusative | recūsātūrum | recūsātūram | recūsātūrum | recūsātūrōs | recūsātūrās | recūsātūra | |
| ablative | recūsātūrō | recūsātūrā | recūsātūrō | recūsātūrīs | |||
| vocative | recūsātūre | recūsātūra | recūsātūrum | recūsātūrī | recūsātūrae | recūsātūra | |