Definify.com
Definition 2024
regnatus
regnatus
Latin
Participle
rēgnātus m (feminine rēgnāta, neuter rēgnātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | rēgnātus | rēgnāta | rēgnātum | rēgnātī | rēgnātae | rēgnāta | |
| genitive | rēgnātī | rēgnātae | rēgnātī | rēgnātōrum | rēgnātārum | rēgnātōrum | |
| dative | rēgnātō | rēgnātō | rēgnātīs | ||||
| accusative | rēgnātum | rēgnātam | rēgnātum | rēgnātōs | rēgnātās | rēgnāta | |
| ablative | rēgnātō | rēgnātā | rēgnātō | rēgnātīs | |||
| vocative | rēgnāte | rēgnāta | rēgnātum | rēgnātī | rēgnātae | rēgnāta | |
References
- REGNATUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)