Definify.com
Definition 2024
relativus
relativus
Latin
Adjective
relātīvus m (feminine relātīva, neuter relātīvum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | relātīvus | relātīva | relātīvum | relātīvī | relātīvae | relātīva | |
| genitive | relātīvī | relātīvae | relātīvī | relātīvōrum | relātīvārum | relātīvōrum | |
| dative | relātīvō | relātīvō | relātīvīs | ||||
| accusative | relātīvum | relātīvam | relātīvum | relātīvōs | relātīvās | relātīva | |
| ablative | relātīvō | relātīvā | relātīvō | relātīvīs | |||
| vocative | relātīve | relātīva | relātīvum | relātīvī | relātīvae | relātīva | |
Related terms
Descendants
- English: relative (borrowed)
References
- relativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- RELATIVUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- Félix Gaffiot (1934), “relativus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.