Definify.com
Definition 2024
reluctaturus
reluctaturus
Latin
Participle
reluctātūrus m (feminine reluctātūra, neuter reluctātūrum); first/second declension
- about to resist
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | reluctātūrus | reluctātūra | reluctātūrum | reluctātūrī | reluctātūrae | reluctātūra | |
| genitive | reluctātūrī | reluctātūrae | reluctātūrī | reluctātūrōrum | reluctātūrārum | reluctātūrōrum | |
| dative | reluctātūrō | reluctātūrō | reluctātūrīs | ||||
| accusative | reluctātūrum | reluctātūram | reluctātūrum | reluctātūrōs | reluctātūrās | reluctātūra | |
| ablative | reluctātūrō | reluctātūrā | reluctātūrō | reluctātūrīs | |||
| vocative | reluctātūre | reluctātūra | reluctātūrum | reluctātūrī | reluctātūrae | reluctātūra | |