Definify.com
Definition 2024
rimaturus
rimaturus
Latin
Participle
rīmātūrus m (feminine rīmātūra, neuter rīmātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | rīmātūrus | rīmātūra | rīmātūrum | rīmātūrī | rīmātūrae | rīmātūra | |
| genitive | rīmātūrī | rīmātūrae | rīmātūrī | rīmātūrōrum | rīmātūrārum | rīmātūrōrum | |
| dative | rīmātūrō | rīmātūrō | rīmātūrīs | ||||
| accusative | rīmātūrum | rīmātūram | rīmātūrum | rīmātūrōs | rīmātūrās | rīmātūra | |
| ablative | rīmātūrō | rīmātūrā | rīmātūrō | rīmātūrīs | |||
| vocative | rīmātūre | rīmātūra | rīmātūrum | rīmātūrī | rīmātūrae | rīmātūra | |