Definify.com
Definition 2024
succubiturus
succubiturus
Latin
Participle
succubitūrus m (feminine succubitūra, neuter succubitūrum); first/second declension
- about to succumb
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | succubitūrus | succubitūra | succubitūrum | succubitūrī | succubitūrae | succubitūra | |
| genitive | succubitūrī | succubitūrae | succubitūrī | succubitūrōrum | succubitūrārum | succubitūrōrum | |
| dative | succubitūrō | succubitūrō | succubitūrīs | ||||
| accusative | succubitūrum | succubitūram | succubitūrum | succubitūrōs | succubitūrās | succubitūra | |
| ablative | succubitūrō | succubitūrā | succubitūrō | succubitūrīs | |||
| vocative | succubitūre | succubitūra | succubitūrum | succubitūrī | succubitūrae | succubitūra | |