Definify.com
Definition 2024
suppeditaturus
suppeditaturus
Latin
Participle
suppeditātūrus m (feminine suppeditātūra, neuter suppeditātūrum); first/second declension
- about to suffice
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | suppeditātūrus | suppeditātūra | suppeditātūrum | suppeditātūrī | suppeditātūrae | suppeditātūra | |
| genitive | suppeditātūrī | suppeditātūrae | suppeditātūrī | suppeditātūrōrum | suppeditātūrārum | suppeditātūrōrum | |
| dative | suppeditātūrō | suppeditātūrō | suppeditātūrīs | ||||
| accusative | suppeditātūrum | suppeditātūram | suppeditātūrum | suppeditātūrōs | suppeditātūrās | suppeditātūra | |
| ablative | suppeditātūrō | suppeditātūrā | suppeditātūrō | suppeditātūrīs | |||
| vocative | suppeditātūre | suppeditātūra | suppeditātūrum | suppeditātūrī | suppeditātūrae | suppeditātūra | |