Definify.com
Definition 2024
suscitaturus
suscitaturus
Latin
Participle
suscitātūrus m (feminine suscitātūra, neuter suscitātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | suscitātūrus | suscitātūra | suscitātūrum | suscitātūrī | suscitātūrae | suscitātūra | |
| genitive | suscitātūrī | suscitātūrae | suscitātūrī | suscitātūrōrum | suscitātūrārum | suscitātūrōrum | |
| dative | suscitātūrō | suscitātūrō | suscitātūrīs | ||||
| accusative | suscitātūrum | suscitātūram | suscitātūrum | suscitātūrōs | suscitātūrās | suscitātūra | |
| ablative | suscitātūrō | suscitātūrā | suscitātūrō | suscitātūrīs | |||
| vocative | suscitātūre | suscitātūra | suscitātūrum | suscitātūrī | suscitātūrae | suscitātūra | |