Definify.com
Definition 2024
titubaturus
titubaturus
Latin
Participle
titubātūrus m (feminine titubātūra, neuter titubātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | titubātūrus | titubātūra | titubātūrum | titubātūrī | titubātūrae | titubātūra | |
| genitive | titubātūrī | titubātūrae | titubātūrī | titubātūrōrum | titubātūrārum | titubātūrōrum | |
| dative | titubātūrō | titubātūrō | titubātūrīs | ||||
| accusative | titubātūrum | titubātūram | titubātūrum | titubātūrōs | titubātūrās | titubātūra | |
| ablative | titubātūrō | titubātūrā | titubātūrō | titubātūrīs | |||
| vocative | titubātūre | titubātūra | titubātūrum | titubātūrī | titubātūrae | titubātūra | |