Definify.com
Definition 2024
valetudinarius
valetudinarius
Latin
Adjective
valētūdinārius m (feminine valētūdināria, neuter valētūdinārium); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | valētūdinārius | valētūdināria | valētūdinārium | valētūdināriī | valētūdināriae | valētūdināria | |
| genitive | valētūdināriī | valētūdināriae | valētūdināriī | valētūdināriōrum | valētūdināriārum | valētūdināriōrum | |
| dative | valētūdināriō | valētūdināriō | valētūdināriīs | ||||
| accusative | valētūdinārium | valētūdināriam | valētūdinārium | valētūdināriōs | valētūdināriās | valētūdināria | |
| ablative | valētūdināriō | valētūdināriā | valētūdināriō | valētūdināriīs | |||
| vocative | valētūdinārie | valētūdināria | valētūdinārium | valētūdināriī | valētūdināriae | valētūdināria | |
Descendants
- English: valetudinarian
- French: valétudinaire
- Italian: valetudinario
References
- valetudinarius in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “valetudinarius”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.