Definify.com
Definition 2025
vindicaturus
vindicaturus
Latin
Participle
vindicātūrus m (feminine vindicātūra, neuter vindicātūrum); first/second declension
- about to avenge
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | vindicātūrus | vindicātūra | vindicātūrum | vindicātūrī | vindicātūrae | vindicātūra | |
| genitive | vindicātūrī | vindicātūrae | vindicātūrī | vindicātūrōrum | vindicātūrārum | vindicātūrōrum | |
| dative | vindicātūrō | vindicātūrō | vindicātūrīs | ||||
| accusative | vindicātūrum | vindicātūram | vindicātūrum | vindicātūrōs | vindicātūrās | vindicātūra | |
| ablative | vindicātūrō | vindicātūrā | vindicātūrō | vindicātūrīs | |||
| vocative | vindicātūre | vindicātūra | vindicātūrum | vindicātūrī | vindicātūrae | vindicātūra | |