Definify.com

Definition 2024

tābeō ‎(present infinitive tābēre, perfect active tābuī); second conjugation, no passive

Conjugation of tabeo (second conjugation, active only)
indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	tābeō	tābēs	tābet	tābēmus	tābētis	tābent
	imperfect	tābēbam	tābēbās	tābēbat	tābēbāmus	tābēbātis	tābēbant
	future	tābēbō	tābēbis	tābēbit	tābēbimus	tābēbitis	tābēbunt
	perfect	tābuī	tābuistī	tābuit	tābuimus	tābuistis	tābuērunt, tābuēre
	pluperfect	tābueram	tābuerās	tābuerat	tābuerāmus	tābuerātis	tābuerant
	future perfect	tābuerō	tābueris	tābuerit	tābuerimus	tābueritis	tābuerint
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	tābeam	tābeās	tābeat	tābeāmus	tābeātis	tābeant
	imperfect	tābērem	tābērēs	tābēret	tābērēmus	tābērētis	tābērent
	perfect	tābuerim	tābuerīs	tābuerit	tābuerīmus	tābuerītis	tābuerint
	pluperfect	tābuissem	tābuissēs	tābuisset	tābuissēmus	tābuissētis	tābuissent
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	tābē	—	—	tābēte	—
active	future	—	tābētō	tābētō	—	tābētōte	tābentō
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		tābēre	tābuisse	—	—	—	—
participles		tābēns	—	—	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		nominative	genitive	dative/ablative	accusative	accusative	ablative
		tābēre	tābendī	tābendō	tābendum	—	—

tabeo in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
tabeo in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
Félix Gaffiot (1934), “tabeo”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.