Definify.com
Definition 2024
concomitaturus
concomitaturus
Latin
Participle
concomitātūrus m (feminine concomitātūra, neuter concomitātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | concomitātūrus | concomitātūra | concomitātūrum | concomitātūrī | concomitātūrae | concomitātūra | |
| genitive | concomitātūrī | concomitātūrae | concomitātūrī | concomitātūrōrum | concomitātūrārum | concomitātūrōrum | |
| dative | concomitātūrō | concomitātūrō | concomitātūrīs | ||||
| accusative | concomitātūrum | concomitātūram | concomitātūrum | concomitātūrōs | concomitātūrās | concomitātūra | |
| ablative | concomitātūrō | concomitātūrā | concomitātūrō | concomitātūrīs | |||
| vocative | concomitātūre | concomitātūra | concomitātūrum | concomitātūrī | concomitātūrae | concomitātūra | |