Definify.com
Definition 2024
consacraturus
consacraturus
Latin
Participle
cōnsacrātūrus m (feminine cōnsacrātūra, neuter cōnsacrātūrum); first/second declension
- Alternative form of cōnsecrāturus
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | cōnsacrātūrus | cōnsacrātūra | cōnsacrātūrum | cōnsacrātūrī | cōnsacrātūrae | cōnsacrātūra | |
| genitive | cōnsacrātūrī | cōnsacrātūrae | cōnsacrātūrī | cōnsacrātūrōrum | cōnsacrātūrārum | cōnsacrātūrōrum | |
| dative | cōnsacrātūrō | cōnsacrātūrō | cōnsacrātūrīs | ||||
| accusative | cōnsacrātūrum | cōnsacrātūram | cōnsacrātūrum | cōnsacrātūrōs | cōnsacrātūrās | cōnsacrātūra | |
| ablative | cōnsacrātūrō | cōnsacrātūrā | cōnsacrātūrō | cōnsacrātūrīs | |||
| vocative | cōnsacrātūre | cōnsacrātūra | cōnsacrātūrum | cōnsacrātūrī | cōnsacrātūrae | cōnsacrātūra | |