Definify.com
Definition 2024
impartiturus
impartiturus
Latin
Participle
impartītūrus m (feminine impartītūra, neuter impartītūrum); first/second declension
- Alternative form of impertīturus
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | impartītūrus | impartītūra | impartītūrum | impartītūrī | impartītūrae | impartītūra | |
| genitive | impartītūrī | impartītūrae | impartītūrī | impartītūrōrum | impartītūrārum | impartītūrōrum | |
| dative | impartītūrō | impartītūrō | impartītūrīs | ||||
| accusative | impartītūrum | impartītūram | impartītūrum | impartītūrōs | impartītūrās | impartītūra | |
| ablative | impartītūrō | impartītūrā | impartītūrō | impartītūrīs | |||
| vocative | impartītūre | impartītūra | impartītūrum | impartītūrī | impartītūrae | impartītūra | |