Definify.com
Definition 2024
imperativus
imperativus
Latin
Alternative forms
- inperātīvus
Adjective
imperātīvus m (feminine imperātīva, neuter imperātīvum); first/second declension
- Of or proceeding from a command, commanded.
- (grammar) imperative
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | imperātīvus | imperātīva | imperātīvum | imperātīvī | imperātīvae | imperātīva | |
| genitive | imperātīvī | imperātīvae | imperātīvī | imperātīvōrum | imperātīvārum | imperātīvōrum | |
| dative | imperātīvō | imperātīvō | imperātīvīs | ||||
| accusative | imperātīvum | imperātīvam | imperātīvum | imperātīvōs | imperātīvās | imperātīva | |
| ablative | imperātīvō | imperātīvā | imperātīvō | imperātīvīs | |||
| vocative | imperātīve | imperātīva | imperātīvum | imperātīvī | imperātīvae | imperātīva | |
Derived terms
Related terms
Descendants
- English: imperative
- French: impératif
References
- imperativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “imperativus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.