Definify.com

Definition 2024


Mino

Mino

See also: mino, minó, minò, Miño, and minő

Translingual

Wikispecies

Proper noun

Mino ?

  1. A taxonomic genus within the family Sturnidae – the Bali myna.

References

  • Gill, F. and Wright, M. (2006) Birds of the World: Recommended English Names, Princeton University Press, ISBN 978-0691128276

mino

mino

See also: Mino, minó, minò, Miño, and minő

Cebuano

Noun

mino

  1. (folklore) A magic spell cast, by a supernatural being, to confuse, disorient or make people lose their way.

Verb

mino

  1. (folklore) To disorient; to become lost.

Faliscan

Etymology

Cognate with Latin minor.

Pronunciation

  • IPA(key): /ˈmi.no/

Adjective

mino (feminine mino)

  1. smaller
  2. younger

Italian

Verb

mino

  1. first-person singular present indicative of minare

Anagrams


Latin

Pronunciation

  • (Classical) IPA(key): /ˈmi.noː/, [ˈmɪ.noː]

Verb

minō (present infinitive mināre, perfect active mināvī, supine minātum); first conjugation

  1. I drive (animals)
  2. I impel
  3. I threaten

Inflection

   Conjugation of mino (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present minō minās minat mināmus minātis minant
imperfect minābam minābās minābat minābāmus minābātis minābant
future minābō minābis minābit minābimus minābitis minābunt
perfect mināvī mināvistī mināvit mināvimus mināvistis mināvērunt, mināvēre
pluperfect mināveram mināverās mināverat mināverāmus mināverātis mināverant
future perfect mināverō mināveris mināverit mināverimus mināveritis mināverint
passive present minor mināris, mināre minātur mināmur mināminī minantur
imperfect minābar minābāris, minābāre minābātur minābāmur minābāminī minābantur
future minābor mināberis, minābere minābitur minābimur minābiminī minābuntur
perfect minātus + present active indicative of sum
pluperfect minātus + imperfect active indicative of sum
future perfect minātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present minem minēs minet minēmus minētis minent
imperfect minārem minārēs mināret minārēmus minārētis minārent
perfect mināverim mināverīs mināverit mināverīmus mināverītis mināverint
pluperfect mināvissem mināvissēs mināvisset mināvissēmus mināvissētis mināvissent
passive present miner minēris, minēre minētur minēmur minēminī minentur
imperfect minārer minārēris, minārēre minārētur minārēmur minārēminī minārentur
perfect minātus + present active subjunctive of sum
pluperfect minātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present minā mināte
future minātō minātō minātōte minantō
passive present mināre mināminī
future minātor minātor minantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives mināre mināvisse minātūrus esse minārī minātus esse minātum īrī
participles mināns minātūrus minātus minandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
mināre minandī minandō minandum minātum minātū

References


Portuguese

Verb

mino

  1. first-person singular (eu) present indicative of minar

Spanish

Etymology

From Lunfardo.

Noun

mino m (plural minos, feminine mina)

  1. (Argentina, Chile, colloquial) boy (young man)

Verb

mino

  1. First-person singular (yo) present indicative form of minar.