Definify.com
Definition 2024
obstinatus
obstinatus
Latin
Participle
obstinātus m (feminine obstināta, neuter obstinātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | obstinātus | obstināta | obstinātum | obstinātī | obstinātae | obstināta | |
| genitive | obstinātī | obstinātae | obstinātī | obstinātōrum | obstinātārum | obstinātōrum | |
| dative | obstinātō | obstinātō | obstinātīs | ||||
| accusative | obstinātum | obstinātam | obstinātum | obstinātōs | obstinātās | obstināta | |
| ablative | obstinātō | obstinātā | obstinātō | obstinātīs | |||
| vocative | obstināte | obstināta | obstinātum | obstinātī | obstinātae | obstināta | |
References
- obstinatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- obstinatus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- Félix Gaffiot (1934), “obstinatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.